image
image image

Zandartu naktis

Zandartu naktis...
Andžus

Jau pagājušo gadu nolēmu-nākošvasar pievērsīšos un atkodīšu zandartu copi Alūksnes ezerā, lai tur vai kas. Nospraudu sev mērķi-noķert zandartu, jo zandartu nebiju Alūksnes ezerā vēl izmānījis. Alūksnes ezeram ir visi priekšnosacījumi, lai kļūtu par izcilāko zandartu ezeru Latvijā. Jāsaka, ka kādreiz zandartu bija patiešām daudz, bet ar lielo tīklu bezpriģelu ezerā, kad ezeru vienkārši brutāli kāsa, nesamērīgajiem lomiem, ko makšķernieki veda krastā, tas viss kopā zandartu populāciju samazināja katastrofāli. Toreiz es vēl biju jauns un zaļš, lai mānītu zandartus, laivas arī vēl nebija. Kad aizliedza rūpniecisko zveju Alūksnes ezerā 2004. gadā, es jau toreiz teicu-paies gadi 6-7, un zandarti atkopsies, un cope atkal aizies. Nolēmu savu teoriju šovasar pārbaudīt, jo tagad ir brīvs laiks, un varu to atļauties izmantot, kā sirds vēlas. Maijā uz spininga noķertais un atlaistais skaistais zandarts

 

 

man pateica- vecīt, šī būs zandartu vasara, liecies ar tām līdakām mierā :)) Vakarpusē tiek sasmērētas maizītes, uzvārīta tēja, sapakota soma, un aidā, uz laivu novietni. Viss sariktēts, sakārtots, mantu daudz laivā, jo braucam divatā. Pirmais uzdevums un process-saķert auslejas. Braucam gar niedru malu un skatāmies, kur šamās spēlējas. Atrodam potenciālu vietu, enkurus iekšā, un process var sākties. Mazs spalvas pludiņš, mazs āķītis, viens baltais virsū-un aiziet. Divos lielos spaiņos ik pa laikam mainām ūdeni un šķirojam-vienā lielākas, otrā mazākas auslejas. Process beidzies ir tad, kad mums ir ap 50 auslejām-jo kādi 10 % aiziet dabiskajā atbirumā-nomirst. Ļoti vārga zivtele tā ausleja. Bet izkodīšu kā labāk viņas dzīvas vasaras svelmē saglabāt. Auslejas saķertas, var stūrēt uz vietu. Vietu es izvēlos pēc iekšējās balss un ņuha. Ņuhs man saka, ka pēcnārsta laikā zandarti uzturas uz sēkļiem, un tur arī es ķeru- uz kantes 3.5-4 metru dziļumā. Zandarti Alūksnes ezerā ir uz jebkura sēkļa kantes. Vienīgais priekšnosacījums-lai nav zāļu. Kad jau esmu netālu no vietas, ieslēdzu GPSu, aizbraucu precīzi un ar eholoti atrodu precīzi kantīti. Enkuri iekšā, un var uzvilkt dūmu un nomainīt auslejām ūdeni. Ko gan nesīs šī burvīgā nakts uz ezera? Iekšējā balss saka-jābūt :) Nu var iemest makšķeres. Es izmantoju savus līdaku špiņus, kurus mazliet pārveidoju-piesienu pie katra karabīnīti. Sistēma nošpikota no Sienaaza un Zivnieka (Paldies viņiem, ka neskopojas ar copes noslēpumiem un paņēmieniem)- trīspusējais griezulītis, divas pavadiņas-pie vienas svina bumbiņa (pavadiņas garums ap 30-40 cm), pie otra sienu fluakarbona 0.32 mm auklu ar vienžuburu āķi galā. Pavadas garums ap metru. Āķi man pagadījās karpu-otrais numurs, stipri, kārtīgi āķi, tos arī izmantoju. Uz āķa ausleju caur abām lūpām virsū, un var mest iekšā. Kad makšķeres esam iemetuši, var gaidīt copi, pafilozofēt, stāstīt makšķernieku stāstus un baudīt saulrietu, jo saulīte jau pazūd aiz koku galiem. Drīz jābūt... Bezinerces spolītēm attaisīti lociņi, un copi redzu pēc auklas-kad sāk tīt nost, paņemu kātu rokās un skatos, kā iet aukla. Ar pieciršanu vēl man problēmas, jo nezinu, kad īsti cirst. Bet arī to izkodīšu. Jāpiemin, auklas man spiningiem pītās-0.12mm un 0.14 mm. Pļāpājot nemaz neievērojam, kad viena aukla jau sākusi ceļu uz kantes pusi, ātri brūk nost no spoles, sirds sitas, galvā dun, tad aukla apstājas. Vai tad izspļāva? Nē, drīz sākas otrais stiepiens, pieveru spoles lociņu, uunn mauciens. IR! Cīņa var sākties. Smagi pumpējieni, bremzes iedziedāšanās, kas par adrenalīnu! Pie laivas pretinieks neparko negrib nākt augšā, kāts ripā, bermze pakauc, bet es mērķtiecīgi un lēnītēm velku dzelmes iemītnieku uz pastieptās ķeseles pusi. Te jau viņš nāk-ezera karalis-skaistulis liels zandarts. Veiksmīgs smēliens no vectēva puses ar ķeseli, un zandarts ir laivā. Kas par skaistuli!

 

 

Prieka pinas bikses, rokas trīc, sapīpējam, kas par zivi! Pa nakti pasnaužot, noregulēju bemzi uz vājāko un aizveru lociņu, un copi dzirdu pēc spoles kaukšanas. Kā iedziedas spole, lociņu automātiski vaļā, lai nejūt pretestību. Pa nakti bieži piesakās zuši un arī pa līdakai gadās. Uz rīta pusi līdz ar mazu gaismiņu, savas medības uzsāk zandarti. Un turpina līdz saules lēktam. Šo visu sistēmu pa reizi pavelku tuvāk laivai-pamainu vietu. Copes ir bijušas arī lēnītēm tinot un dauzot ar svinu pa grunti. Ezers uzdāvināja trīs naktis pēc kārtas skaistus zandartus- 3.65 kg, 5.26 kg un 4.24 kg. Priekš sezonas sākuma un vispār priekš zandartu copes sākuma izcili! Bija arī zuši līdz 1.5 kg svarā, asari un līdakas, kā arī nokosti āķi.


Paldies ezeram par fantastiskajām naktīm, ko mums ļāva baudīt :) Ja brauciet uz Alūksnes ezeru, pamēģiniet paķert zandartus, jo mani eksperimenti pierādīja, ka zandarti ezerā ir. Ne asakas!